Viens tāds karājas vientulīgi pie sienas blakus Pulvertornim esošajā bulciņu kioskā, nu tajā, kurā gauži steidzīgās dienās paķeru nepārāk garšīgus pārtikas aizvietotājus maizīšu izskatā. Skatījos uz šamo, kamēr vienmēr laipnā tantiņa kaut ko būrās pa sīkkapeikām, skatījos, domādams – nu kur pēdējoreiz esmu šādu manījis, atminos, ka aizlaikos tāds krustmātei uz durvīm karājās, tad arī sencīšu mājās tāds uzradās, bet nu tas bija senlaikos un palicis pie pārliecības, ka esmu muļķis un kādreiz tai pašā vien bodītē viņu pamanījis esmu, tādēļ tik redzēts izliekas. Garš ievads. Tas lai būtu iespējams kaut attāli sazīmēt manus sejas vaibstus brīdī, kad viens šāds nez no kurienes nokrita pie manām kājām, pirms mirkļa – miegaini slājot guļamistabas virzienā.