Man ir jauna mašīna, mašīnai jumtā bukte, laikam jau huļigāna pirksts. Tak pavelkos es uz visas KASKO apdrošināšanas bezjēdzību un laikapatēriņu, pirmajām kārtām jau ārpus galvaspilsētas “eksperts”, kurš var skādi novērtēt parādas reizi nedēļā un attiecīgi man ir iespēja mašīnu pieparkot uz nedēļu reģionālā birojā. Ja nepatīk opcija, tad ir otra – darba laikā braukt uz Rīgas biroju, patusēties, sarakstīt papīreļus un visu uz darbadienas rēķina nokārtot. Nu nepatīkams laika patēriņš, bet to pieciešam, taču pavisam interesanti paliek pēc tam, kad mašīna beidzot apskatīta – “eksperts” palūr, ka izmantot taisos apmaksātu remontu, uzprasa, kur un sāk kaut ko stumt par to, ka ar šiem īsti feinas sadarbības neesot, bet redzies ir mūsu sararbības partneri, dodies kad pie viņiem, puis. Nu labi, ja tas vēl tā tikai mazliet aizdomīgi, tad puiku dotie termiņi mani pat sasmīdināja, apdrošinātāji lēmumu mēneša laikā pieņem, tad var mašīnu dot servisā, tur būs jāpastāv rindā kamēr viņi atkal tāmi ar apdrošinātāju saskaņos un ko vēl, kas atkal nedēļu līdz divas varētu prasīt un tad visubeidzot pats remonts, kurš vēl pāris nedēļas vilkšoties. Un tas viss pie buktes jumtā, kad mašīna braucama un man pašam liekas, ka šo skādi jau nu dienas laikā var izremontēt, ij pat riebj iedomāties, kas notiktu, ja iekļūtu nopietnākā negadījumā un mašīnīte tiešām būtu nebraucama visu šo laiku.

Vēl ikdienas piezīmēm – kārtīga pirts laukos ir ļoti feina lieta, zemas pirts durvis nelabvēlīgi ietekmē pauri, izdevīgākais graudu pielietojums šobrīd ir kandža, lētā gala kalvadoss ir pilnīgi nedzerams, rīt man nebūs laika piedalīties leģionāru piemiņas pasākumā ārpus Rīgas, kārtējo reizi atgriešamies pie klasiskā jautājuma – īrēt vai dzīvot uz parāda, pašam taisot kebabu jau pēc pirmā eksemplāra strauji krītas izpildījuma kvalitāte.