Atteikuma tiesības jeb stāsts par galdu

korkijs — Fri, 24 Apr 2009 09:46:22 +0000

Stāsts sākās ar neseno pārvākšanos – ja vecajā dzīvoklī kaut kā iztiku ar draņķīgu lamināta izstrādājumu, kuru saimniece lepni sauca par datorgaldu, tad šeit gribējās ko ērtāku, foršāku. Ātri vien sapratu, ka foršas lietas arī forši maksā, bez tam, gatavojot štelli pēc pasūtījuma tas vēl piepluso papildus laiku un izdevumus, taču galdu man vajag jau šeit un tagad un tieši tādēļ radās fantastiski kļūdainā ideja iegādāties xnet internetveikalā pagaidu variantu. Noskatīju bildē tiešām skaistu galdu, stikla virsma, normāls dizains, pēc izmēru cipariem skatoties arī liekas ok, nav gluži no leļļu namiņa. Pasūtam…
Pārsteigums saņemot galdu bija tā svars, smags, maita, bet tas viesa cerīgbas uz pamatīgumu un izturību, kas bija tik pozitīvi, jo viena no izvēles prioritātēm bija iespēju pagaid-galdu neizmest pēc palietošanas, bet pārdot tālāk vai vismaz izmantot kur citur. Iepakojumu atverot sasmaidījos par nejēdzīgo čupu visdažādāko detaļu un detaļiņu, kā arī jau krietni sāku šaubīties par pašas konstrukcijas jēdzīgumu – nenormāli smagais elements bija stikla galda virsma, kuru vajadzēja gaisā stutēt divām paplānām lamināta plāksnītēm. Konstruktoru kopā liekot šīs šaubas pārvērtās realitātē, tiesa, pašu supersmago virsmu tā arī nemēģinājām virsū uzstutēt uz nestabilās konstrukcijas – konstruēšana pārtraucās tajā brīdī, kad klāt bija jāliek klaviatūrai paredzētā “atvilkne” – attalums starp tās apakšu un zemi radīja aizdomas, ka arī šis galds tomēr gatavots orientējoties uz lietotāju grupu – bērni un liliputi. Nu labi, šo atvilkni varētu arī nelikt, man pēc pašas koncepcijas riebj šī ideja, jo tipiski šīs atvilknes ir pārāk šauras – es gribu peli blakus klaviatūrai un vēl iespēju turpat nemaz nerunājot par situācijām, kad gribu paralēli bakstīties arī tjapļapā, vienvārdu sakot – varētu jau šo plauktu nelikt, bet nē, šajā gald-konstruktorā nav paredzēts neizmantot kādu no detaļām, jo faktiski visas kaut kādā mērā balsta viena otru un virsmu.
Nospļāvos un atvēru xnet lapu, sameklēt cipariņus niknam zvanam, tak jau uzreiz pamanīju sadaļu par garantiju un atteikuma tiesībām, kurā rakstīts, ka man esot 14 dienas laika stiept galdu atpakaļ. Jāsaka, diezgan ķēpīgi bija sapakot atpakaļ konstruktorveidīgo izstrādājumu, piezīme sev – turpmāk rūpīgāk izturēties pret visādiem iesaiņojumiem, kamēr tie vēl var būt vajadzīgi, tāču jau nākamajā dienā, galdu padusē pasitis, ierados xnet birojā. Un šeit nu pienāktos tikai un vienīgi slavas dziesma xnet darbiniecēm – pāris minūtes pagaidījis komfortablā “uzgaidāmā stūrītī” jau rakstīju iesniegumu ar saviem konta cipariņiem, kurā atgriest naudiņas par atpakaļatstiepto preci. Ja godīgi, biju sagatavojies asai diskusijai par likumu un tiesībām, tādēļ jutos pat mazliet vīlies, bez tam – rakstot iesniegumu jau biju izpīpējis, ka prasīšu viņu nokopēt un parakstīt arī no viņu puses, bet arī tas likās lieki, redzot papīru(pavadzīmju) čupu, kuru meitēns jau bija sagatavojis man līdzinešanai.
Starp citu šo ierakstu rakstu sēžot pie kartona kastu čupas, kura šobrīd daļēji pilda galda funkcionalitāti, galdnieki mani sasmīdina ar savām tāmēm, nopelnīt gribas katram, bet visam ir robežas (nu fak, nav normāli, ka šādu darbarūķu darbastundas likme sanāk kaut kas uz latiem 20), kamēr mēbeļu veikali acīmredzami vēl nav sapratuši neko un joprojām mēģina notirgot kaut kādas lamināta un tamlīdzīga lētuma materiālu konstrukcijas par summiņām, kas daudz nemaz ar neatpaliek no galdnieku cipariem, kuri tomēr savas tāmes balstīja uz manu uzstādījumu – priedes koks. Visai pozitīvs likās netālu no mājām esošais Zundas mēbeļveikals, biju jau gatavs iegādāties stūra datorgaldu, tikai atklājās, ka viņi nepiedāvā stūri pretējā virzienā, kas rezultējās ar kārtējiem topošās darbistabas mērījumiem un atkārtotu jautājumu veikalam, bet tiešām tiešām jūs ražojat stūra galdus tikai šādā konstrukcijā un ne pretējā…? Ak kādreiz bija arī pretējā, bet šobrīd nav? Nu paldies!
P.S. Tā, sanāca laikam pārāk gari, tipiskais bloglasītājs šādu teksta blāķi nelasīs, šoreiz pierakstīšu vienkārši beigās koncentrēto versiju, tak derētu tādu piekabināt kaut kā vispārīgi lapai pa virsu. Kārtējais punkts ToDo listē
P.P.S. Īsumā: vajag galdu, galda nav, atteikuma tiesības ir laba lieta, galdnieki – loši, mēbeļveikali bankrotēs, xnet meitenēm buča.

norausies pa ribām

korkijs — Sun, 22 Mar 2009 03:38:23 +0000

Par cik plānoju pārvākties, tad nākamā saskriešanās kāpņutelpā ar tipiņiem, kuriem te patīk staffu tirgot, draud izvērsties gauži interesanta.

tv pārraide

korkijs — Sun, 14 Dec 2008 22:12:59 +0000

Skatījos kaut kādu pārraidi, pārraidi no Latvijas laukiem. Sacepos. Nu cilvēciņš viens sūdzējās, ka sūdīgi viss un tad mani aizķēra frāze, ka esot tagad baigi slikti un arī kaut ko, nezin ko, nevar vairs piepirkt, lai sabarotu govis un panāktu lielāku izslaukumu, kas tipa ir slikti. Normāls arguments būtu bijis – piena iepirkuma cena mainījās un vairs nav izdevīgi piebarot, taču pēc konteksta man visai skaidrs kļuva, ka nekādi īsti racionāli aprēķini nav aiz lēmuma vairs neieguldīt līdzekļus efektivitātes paaugstināšanā, tāpat, kā iepriekš gan jau neviens nerēķināja vai šie ieguldījumi atmaksājas.

Nu kamōn! Ja cilvēks vienkārši neprot darīt vienu lietu, kas šai gadījumā ir uzņēmējdarbība laukos ražojot pienu, tad viņam jānodarbojas ar ko citu, nevis jāčīgā, cik viss slikti, pārāk jau laikam cilvēki pieraduši, ka ja tu esi ārpus pilsētas un ar kādu lopiņu kūti, tad visiem tev jāpalīdz. Nu jajebu, bet ja es tagad sākšu dzīvokļa stūrī audzēt kāmīšus un pēc brīža sapratīšu, ka kāmj-belaši nav īsti pieprasīta prece, tad arī visiem citiem nodokļu maksātājiem vajadzētu mani pabalstīt manā ģeniālajā biznesā, aha aha?

korkijs un Ms Baigi Foršā » īgņa

Atteikuma tiesības jeb stāsts par galdu

norausies pa ribām

tv pārraide